Pēteris Pļaviņš (29.02.1896. – 30.07.1976.) – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
1915. gadā brīvprātīgi iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā, piedalījies daudzās kaujās, sasniedzis vecākā unteroficiera pakāpi.
1919. gada jūnijā Pļaviņās iesaukts Latvijas armijā, piedalījies visās 4. Valmieras kājnieku pulka kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.
1920. gada 29. janvārī Latgalē pie Pikovas sādžas Pļaviņš ar savu vadu atsita 100 lielinieku uzbrukumu, nodarīdams tai smagus zaudējumus un saņemdams gūstekņus. Kad ienaidnieks ielenca sādžu no visām pusēm, ar saviem kareivjiem izlauzās cauri pretinieka ķēdēm, neatstājot nekādu kara laupījumu, un pievienojās savai rotai. Par šīm cīņām 1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Atvaļināts 1921. gada martā. Bijis jaunsaimnieks Kursīšu pagasta Kaktiņos, vēlāk dzīvojis Pļaviņās. 30. gados pārcēlies uz Jelgavu, bijis dzelzceļnieks.
Otrā pasaules kara laikā bijis cietumsargs Jelgavas cietumā. Pēc kara dzīvojis Rīgā, vēlāk pārcēlies uz Madonas rajonu.
No 1946. gada jūnija līdz 1947. gada septembrim bija nacionālais partizāns. Apcietināts un notiesāts uz 25 gadiem. 1956. gadā sods samazināts uz septiņiem gadiem, 50. gadu beigās atbrīvots, atgriezies Latvijā. Dzīvojis Rīgā, bijis strādnieks velotrekā.
Mūža nogalē dzīvojis pansionātā Rīgā. Apbedīts Rīgā, Matīsa kapu Pāvila draudzes nodalījumā.
