Pie Aizsargu nama trīsviru durvīm plats gaismas kūlis krita dubļainajā tirguslaukumā. Ļaužu pulcējās milzums no malu malām. Garderobes vīri rāvās slapjām pierēm, un bufetes turētājs Lakstīgala dažam no saviem draugiem zīmīgi pameta ar aci, kas nozīmēja: ienāc, ir krājumā! – un saņēma pretī tādus pašus mirkšķinājumus. Pudeles biedri saprotas bez liekas runāšanas.
Orķestra vadītājs Barabanovs augšā balkonā pulcināja savus vīrus un klusinātā balsī deva pēdējos norādījumus.
Bet tad kādu rītu uz Katrīnpili pa visiem ceļiem sāka plūst jaunekļi un pusmūža vīri. Tirgus laukums pie Aizsargu nama drīz bija ļaužu, zirgu un ragavu pilns. Atsevišķo pagastu cilvēki turējās vairāk vienkop, stāvēja bariņos, kāda pudele paklusām tika laista no rokas rokā. Allaž nāca vēl jauni klāt, apkārt raudzīdamies un meklēdami pazīstamus (G.Janovskis “Bez ceļa”)
