Tā mēs aizgājām līdz Daugavas krastam. Laivinieks pašreiz bija otrā pusē.
Es atsēdos uz krasta akmeņiem un pavēros apkārt. Debesis solīja karstu dienu. Jau tagad pār Daugavu un Vecpils krastu virmoja blāva dūmaka. Savādas krāsas: žilbīgi spožas un tomēr klusinātas. Ja es tādas prastu uzgleznot.
Pareizticīgo baznīca raudzījās ūdenī. Tās sīpolaino torņgalu atspulgus sijāja straume. Krievu uzspridzinātais tilta posms gulēja ūdenī, atstājot tādu kā tukšu izdrupuša zoba vietu. Dobji dunēja tumši zilā krāce pretī Ādamsona saliņai. (G.Janovskis “Pilsēta pie upes”)
