Daugavas lielā krāce svaidīja savus sakultos viļņus tuvāk Vidzemes krastam. Kurzemes pusē upes plūdums bija rāmāks, pati upe seklāka. Te sākās Daugavas atteka, ko sauca par Saku. Tā bija gurdena un gausa un krietnu gabalu uz leju atkal ieplūda Daugavā. Starp Daugavu un Saku bija izveidojusies sala, tā sauktā Vidsala, ar kādām desmit turīgām saimniecībām.
Kāpēc turīgām? Jā, kā nu ne. Tām visām Daugavā bija izlikti tači. Tajos ķērās skaistie zilie Daugavas zuši, par kuriem abās Katrīnpils viesnīcās maksāja bargu naudu. Un lauksaimniekiem katrs lieks latiņš bija skaidra peļņa.
Sakas sēkļos pēkšķēja pīles, gan mājas, gan meža pīles. Bieži vien tās sagāja barā, un neuzmanīgāks mednieks reizēm noknieba arī pa mājas pīlei. Vēlāk tad tika ko lamāties, smieties, taisnoties, beigās sadzert un salīgt mieru. (G.Janovskis “Pilsēta pie upes”)
