Pienāca svētdiena. Nakti bija lijis. Jau rīta agrumā es pamanīju Naigu aizejam uz Jauno mežu ar grozu rokā. Tātad sēnēs.
Tēt? Vai es varu aiziet pasēņot? – es prasīju un pats jutu, ka manai balsij bija tāda kā žēlīga pieskaņa.
Ej vien! Tikai nepaliec ilgi.
Teciņus es izmetos uz ielas. Tēvs varēja vēl apdomāties un uzdot man kādu darbu. Viņam pašam svētdien bija atpūtas diena.
Iegājis mežā, es drīz vien ieraudzīju Naigas baltos svārkus šad tad pazibam starp priežu stumbriem. Es bieži atradu viņas sagraizītās pāraugušās sēnes un nogriezto sēņu kātus. (G.Janovskis “Pilsēta pie upes”)
