Man mazliet jāpastāsta par Katrīnpili, kuru platā Daugavas straume atdalīja no tās māsas, kas gulēja upes pretējā krastā un to sauca par Vecpili.
Līdztekus Daugavai visā Katrīnpils garumā veda četras ielas. Tās tad arī tā sauca: par pirmo, otro, trešo un ceturto ielu. Vēlāk tām iedeva pienācīgus vārdus. Pirmā iela kļuva par Brīvības ielu. Tajā atradās cietums, policija, darba pārvalde un apgabaltiesa – tātad iestādes, kurām ir visciešākais sakaras ar cilvēka brīvību. Una arī nebrīvību. Otro ielu nodēvēja par Pasta ielu. Viegli saprotams, ka šajā ielā atradās pasts. Vēl daudzus gadus šo ielu saucas arī par Posta ielu, gan tādā smīnīgā nozīmē. Pa vācu modei pasts saucas “die Post”. Trešā tika par Smilšu ielu, jo tā nebija nosegta ar akmeņiem. Un pati pēdējā bija Lauku iela. To patiesībā bija grūti par ielu saukt. Tur jau sākās zemkopju mājas. Pa ielu uz ganībām dzina govis, un tad jau var iedomāties, kāda tā izskatījās.
Pāri Daugavai varēja tikt ar celtuvi. Vēlāk arī ar mazu kuģīti, kas lepni saucās “Gulbis”, kaut gan bija nokrāsots melns no dūmeņa līdz ūdens līnijai. Dažs to ieteica saukt par vārnu, bet tas būtu aplam. Vārna taču neprot peldēt. (G.Janovskis “Pilsēta pie upes”)
