Velns parāvis! – teica pilsētas vecākais. Cik dzird, tad citur jau ir pamanījušies un ielas pārdēvējuši sava apgabala ievērojamāko rakstnieku vārdā. Ko mēs tai lietā varētu darīt?
Kas ar Jaunsudrabiņu? – nedroši ieminējās sekretārs.
Neder. – Vecākais domīgi saknipstināja pirkstus.- Vispirms, Jaunsudrabiņš dzīvo Ilūkstes apriņķī. Pie mums viņš tikai izstaigā cauri, no Jaunjelgavas un Neretas iedams. Bet galvenais – viņš ir drusku kreiss. Dažas viņa lugas ir aizliegtas.
Kā ar Jāni Akurateru?
Jā! To tu trāpīji. Par viņu nekas ļauns nav dzirdēts. Viņš gan pārāk bieži brauc uz Parīzi, bet tas varbūt nav nekāds liels grēks. Tad norunāts. Bet kuru ielu viņam dosim?
Liepu ielu? – minējās sekretārs.
Neder. Vai tad to maz var saukt par ielu? Ir tikai tāda aklā zarna. Ņemsim Lauku ielu.
Tā ir nebruģēta. Nekā cita tur nav kā vien mušas un govju mēsli.
Akurāteram būs laba diezgan. Varbūt mums tieši tāpēc izdodas no ministrijas izspiest naudu un ielu beidzot nobruģēt. (G.Janovskis “Pilsēta pie upes”)
