Mēs cēlāmies pāri pār Daugavu vecajā kuģelī, kas četru gadu laikā bija trīsreiz mainījis dūmeņa krāsu un nosaukumu. “Gulbis”. “Aurora”. “Līdaka”. Tikai es nebūšu tas, kas krāso jauno vārdu. Diez kāds tas nu būs. Žukovs? Ždanovs? Varbūt Volga? Ieraudzījis mani, kapteinis atvēra stūresmājas durvis.
- Nu? Kas ir? Nāksi pie lielā riteņa?
Viņš zināja, ka man patika kuģi vadīt.
- Paldies! Bet šoreiz ne. Es pastāvēšu tepat pie malas.
Nebija vēja. Daugava plūda kā spoguļa stikls. Tajā vērās krasta augstie koki, krastmalas māju baltie, dzeltenie un ķieģeļkrāsas traipi ar sarkanām dakstiņu platmalēm. (G.Janovskis “Pilsēta pie upes”)
