Es gāju pa Šolochova, bijušo Pasta ielu. Tur dzīvoja vairums žīdu. Man gribējās redzēt pašam savām acīm, kā notika žīdu medības.
Ja kāds uz tādām bija priecājies, tas noteikti jutās vīlies. Tādu medību nebija. Laikam žīdi zināja, kas šodien notiks, un bija nolēmuši neizrādīt ne vismazāko pretestību, lai vāciešiem nedotu iemeslu kādiem varasdarbiem. Gan pa ģimenēm, gan mazos pulciņos tie stāvēja uz ielas namu vārtu priekšā un gaidīja savu kārtu. Tikko viņiem deva zīmi, tie pakampa savus saiņus un devās saviem vedējiem līdzi. Viss noritēja priekšzīmīgā kārtībā. Ne vācu karavīriem, ne mūsu policistiem nevajadzēja ne stumdīt, ne grūstīt, ne kliegt, ne bļaut. Savādā kārtā tie likās lieki un nevajadzīgi. G.Janovskis “Pilsēta pie upes”)
