2000.gadā zinātniskajā konferencē “Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai” akadēmiķis Jānis Stradiņš piemin Gunaru Janovski saistībā ar Jēkabpili: “Manuprāt, latviešu literatūrā ir vēl pietiekami neievērots, bet ārkārtīgi spēcīgs Gunāra Janovska romāns “Pilsēta pie upes”(1989, izdota grāmatā 1992) par Jēkabpils dzīvi 30. gadu beigās, 40. gadu sākumā, kas vēsta par ebreju iznīcināšanu pilsētā, ko autors dēvē par Katrīnpili. Ļoti patiesa, godīga, atziņām bagāta, psiholoģiski niansēta grāmata par holokaustu, tā saknēm, kurai līdzīgas nav latviešu rakstniecībā, dod dramatisku Jēkabpils skatījumu likteņgriežos. Romānā daudz autobiogrāfiska, jo Janovskis strādājis vācu laikā Jēkabpilī par tulku. Domāju, ka arī šī grāmata ir tipiski "jēkabpiliska" vārda tiešajā nozīmē. Kad uzzināju, ka tiks rīkota šī Jēkabpils jubilejas konference, gribēju rakstīt vēstuli Gunāram Janovskim uz Angliju ar lūgumu kaut vai atsūtīt dažas rindas par savu mūža posmu Jēkabpilī, par šo grāmatu, tās konkrētajiem prototipiem. Kā bieži dzīvē gadās, ar to rakstīšanu aizkavējos, līdz pienāca liktenīgā ziņa par izcilā latviešu rakstnieka, LZA goda locekļa Gunāra Janovska aiziešanu mūžībā (rudenī viņa pelni atgriezīsies Latvijā, un, domāju, šis cilvēks būtu jāatceras arī Jēkabpilī).” [10]
Gunars Janovskis par Jēkabpili ir rakstījis trīs savos romānos “Bez ceļa” (1965), “Purvā” (1981) un “Pilsēta pie upes” (1989.). Ir arī tapis dzejolis ar nosaukumu “Draugam no Jēkabpils”. [4] Lai arī ar Jēkabpili rakstniekam saskare ir bijusi tikai dažus gadus (1941 - 1944), spriežot pēc literārajiem darbiem tā viņam ir palikusi ļoti spilgtā atmiņā. Šie darbi ir tapuši daudzus gadus pēc tam, kad rakstnieks dzīvoja Jēkabpilī, bet tajos, sevišķi romānos “Pilsēta pie upes” un “Bez ceļa”, smalki raksturotas Jēkabpils nianses, kolorīts un notikumi, kas skāra Jēkabpili II Pasaules kara laikā. Protams, romāns ir jāuztver kā literārs darbs un tajā darbojas izdomāti tēli, bet, kā Gunars Janovskis raksta savā autobiogrāfijā: “Man gribētos apgalvot, ka savos darbos izdzīvoju pats savu dzīvi dažādos variantos un iespējās. Nevaru uzrakstīt neko, kur pats kaut kādā veidā nebūtu līdzdalībnieks. Pats es esmu novērotājs, reti – galvenais varonis. Katrā manā grāmatā var sastapt mani, vienmēr klāt ir kāds, kas skatās, vērtē, tas esmu es.”[6]
“Bez ceļa” darbības vieta ir Katrīnpils, mazpilsēta Daugavas krastā. Kā apliecina romāns «Pilsēta pie upes», tai pretim, Daugavas otrā krastā, atradusies Vecpils, dzelzceļa mezgls; tātad Katrīnpils tēlā jaušama paša prozaiķa grūto dienu darba vieta Jēkabpils. Un te, mazā ielokā, vēl spilgtāk nekā frontes plašumos var just mūsu tautas bezizejas situāciju. To traģēdiju, ko rada pašiznīcināšanās, latviešiem nostājoties abās lielo armiju pusēs. [8]
Pēc romāna “Pilsēta pie upes” (1992) uzņemta Viestura Kairiša pilnmetrāžas spēlfilma “Piļsāta pi upis” (pirmizrāde 2020. gadā).
Par savu nokļūšanu Jēkabpilī Gunars Janovskis raksta: “lenāca vācieši. Rīgā būt nelikās droši. Tikko sāka kustēt vilcieni, abi ar sievu aizbraucām pie radiem. Man laimējās: es tiku par darbvedi Krustpils pagasta un pēc tam pilsētas valdē. Nebiju vēl apsildījies, kad darba pārvalde mani norīkoja darbā pie Jēkabpils apriņķa priekšnieka. Protams, mēs visi bijām pakļauti vācu kārtībai. Un tā ir savāda. Visas drošības iestādes pielīdzinātas vācu armijai. Latvijas armijā es netiku iesaukts - kā mēdz teikt - neveselības dēļ, un no kara būšanām zināja tik, cik ģimnāzijā mūs iedīdīja militārā apmācībā. Es tātad Jēkabpilī biju kareivis. Necik ilgi - jau kaprālis. Tad seržants. Un tad gluži neizprotamā kārtā - virsleitnants. Kad pienāca laiks no krieviem mukt, tad mukām arī mēs. Caur Rīgu, cauri Kurzemei uz Liepāju.” [7]
Bet savā autobiogrāfijā sniedz šādas ziņas: “Ienākot vācu “atbrīvotājiem”, Darba pārvalde mani norīkoja par tulku Jēkabpils apriņķa pārvaldē. Trīs gadus es viņiem palīdzēju karot, tulkodams vācu rakstus.[6]
1944.gada rudenī, krieviem tuvojoties, bija jāatstāj Jēkabpils. Mana sieva jau bija Rīgā. Arī es devos turp, lai bēgļu gaitās paņemtu līdzi māti. Bet brīdī, kad nācās atstāt viņas Rīgas dzīvokli, viņai pārplīsa ceļasoma, ko viņa uzskatīja par likteņa zīmi palikt savā dzimtā zemē. Es devos tālā uz Liepāju. Māte līdz miršanas brīdim nezināja, ka esmu ticis brīvībā un ka esmu dzīvs, lai gan biju viņai pēc kara beigām rakstījis.” [6]
Gunara Anatolija Janovska dzīve sākās 1916.gada 8.februārī Helsinkos. Pats Gunars Janovskis saka :”Mans tēvs Andrejs Janovskis bija tālbraucēja kuģa kapteinis cara flotē. Tā nu izgadījās, ka es piedzimu Helsinkos.”[6] Tēvs bija tāljūras kapteinis un brauca par kapteiņa palīgu kuģniecības sabiedrībā Liepāja-Ņujorka. No 1928. gada ledlauža "Krišjānis Valdemārs" kapteiņa pirmais palīgs. [6] Janovskis ir iegūts uzvārds, jo patiesais dzimtas uzvārds no tēva puses ir bijis Krūziņš, bet tēvatēvs kāda poļa Janovska vietā aizgājis turku karā, jo bijis trūcīgs un uzņēmies to par maksu. Kad viņš atgriezies no šī kara, tika pie zemes un uzvārda Janovskis – Krūziņš. Tā kā Gunara Janovska tēvatēvs nevēlējās paturēt abus uzvārdus, tad rakstīja ģenerālgubernatoram, ka vēlas, lai būtu tikai viens uzvārds, bet nepateica kurš. Tika atstāts un piešķirts uzvārds Janovskis. Gunara Janovska saknes nāk no Kurzemes, jo tēvs ir dzimis Ventspilī, bet māte Matilde Bergman Aizputē. Arī māte pie šāda uzvārda tikusi, jo viņas priekšteči uzvārdu Kalnenieks vai Kalnājs, pēc barona vēlēšanās, mainījuši un tā ieguvuši sveštautiešu uzvārdu. Otro vārdu Anatolijs Gunars Janovskis ir ieguvis pateicoties savam krusttēvam, krievu baronam Anatolijam Čerkasovam, ar kuru bija precējusies viena no mātesmāsām.
1917. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Liepājā, 1922. gadā – uz Rīgu. Skolas gaitu sākumgados izjutis trūkumus latviešu valodas prasmē, jo ģimenes ikdienas valoda bija krievu valoda, taču latviešu valodu mērķtiecīgi pilnveidojis un izkopis, kam bija būtiska nozīme, pievēršoties rakstniecībai.
Biogrāfiskās ziņas par Gunaru Janovski nav visai plašas, arī viņš pats nav īpaši centies atklāt savas dzīves faktus.
Mācījies Rīgas pilsētas 4. pamatskolā, Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā (1926–1933), studēja klasisko filoloģiju Latvijas Universitātē (1933–1938), studijas nepabeidza. Nonācis Vācijā, divus semestrus (1946–1947) studēja Bonnas Universitātē (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn), īslaicīgi (1964, 1967) studēja Heidelbergas Universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg). Par studijām Filoloģijas fakultātē Gunars Janovskis izsakās: “Studēju bez prieka, kā govs salmus graužot. Vienīgais prieks bija sakars ar literatūru dažu izcilu profesoru priekšlasījumos. Savādā kārtā man jau toreiz bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk ķeršos pie spalvas.”[6]
Gunars Janovskis ir ne tikai prozaiķis, bet arī dzejnieks un gleznotājs. Par to, ka viņš būs rakstnieks, Gunars Janovskis zināja jau 13 gados, lai arī tēvs bija skeptisks par šo viņa ieceri, tieši viņš ieteica studēt klasisko filoloģiju.
Rakstnieks uzsver, ka savā dzīvē ir strādājis ļoti daudzos darbos. Kopskaitā tie varētu būt 22. Jau no 8 gadu vecuma vasarās strādājis par zvejas puisi un ar šo darbu iemīļojis jūru. Pirmais algotais darbs – korektors Valsts papīru spiestuvē. Ir bijis pat kūšu pārzinis Rīgas lopkautuvē, strādājis Rīgas preču stacijā.
Dzīve ir nejaušību pilna un dažreiz šķiet, ka kāds sargā. Arī rakstnieka dzīvē tā ir bijis. No 1941.gada 14.jūnija represijām Gunaru Janovski pasargāja laikus saņemts kāda drauga brīdinājums. Pēc kara beigām Gunārs Janovskis palicis krievu okupācijas zonā. Berlīnē tikai laimīgs gadījums pavēris viņam ceļu uz sabiedroto pārvaldītajām teritorijām. Tā bijusi medaļa, ko viņa tēvam, Andrejam Janovskim, savulaik piešķīrusi Lielbritānijas valdība kā pateicību par 1913. gadā izglābtajiem avarējušā kuģa «Volturno» jūrniekiem. Janovskim šī medaļa, svārkos iešūta, glabājusies kā dārga relikvija, kā saite ar tēvu.[8]
Gunars Janovskis ir trimdas rakstnieks, kuru Latvijā tā īsti sāka iepazīt tikai 90-to gadu sākumā. Rakstnieka mītnes zeme pēc II Pasaules kara bija Lielbritānija, uz kuru izceļoja 1947.gadā. Viņa darbi ir personīgajā pieredzē balstīti. Savos darbos viņš tēlo Latvijas laikā pieredzēto, iezīmējot vietas piederību – Bolderāju, Daugavgrīvu, Jēkabpili, jaunības laika Rīgu, kā arī Latvijas vēsturiskos notikumus (Baigo gadu, leģionāru likteni, II Pasaules karu), kurus piedzīvoja arī pats. G. Janovska darbos atklājas arī vietas un apstākļi, kādos Anglija dzīvoja latvieši.
Gunars Janovskis savu pirmo darbu tēlojumu “Piezīmes ceļojot” 1938.gadā publicējis ar pseidonīmu Gunars Salna. Dzejas publikācijas viņš ir parakstījis arī ar Artura Skujas vārdu, feļetonus kā Mintauts Mežmīlis. Pirmais garākais prozas darbs “Vilragā” publicēts vairākos turpinājumos laikrakstā “Londonas Avīze” sākot ar 1956.gada 28.septembri. Pirmais romāns “Sōla” publicēts 1963.gadā.
Mūžībā devies 2000. gada 27.aprīlī Krīkā, apbedīts Rīgā, Raiņa kapos.
Izmantotie informācijas avoti:
1. Griķe, Ilze. Gunars Janovskis un viņa literārā darbība. Universitas, Nr.79, 1998, 1.janv. Pieejams tiešsaistē: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:47508|article:DIVL375|query:Gunars%20Janovskis%20
2. Gubiņa, Indra. Gunaram Janovskim 80. Laiks, Nr.12, 1996, 17.febr. Pieejams tiešsaistē: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:25965|article:DIVL177|query:Gunaram%20Janovskim%20
3. Gunars Janovskis. Pieejams tiešsaistē: https://enciklopedija.lv/skirklis/57839-Gunars-Janovskis
4. Janovskis Gunars. Draugam no Jēkabpils. Laiks, Nr.7, 1989, 25.janv. Pieejams tiešsaistē: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:244556|article:DIVL115|query:Draugam%20no%20J%C4%93kabpils%20
5. Janovskis, Gunars. Gunara Janovska tēma: ticība Latvijai. Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.), Nr.211, 1997, 26.aug. Pieejams tiešsaistē: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:343645|article:DIVL77|query:Gunars%20Janovskis%20
6. Janovskis, Gunars. Mans dzīvesstāsts un 33 dzejoļi. Rīga : Likteņstāsti, 1997. 79 lpp. ISBN 9984536769.
7. Janovskis Gunars. Ordeņa virsnieks Gunars Janovskis. Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.), Nr.192, 1997, 30.jūl. Pieejams tiešsaistē: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:343630|article:DIVL397|query:Gunars%20Janovskis%20
8. Kalnačs, Benedikts. Ieskats Gunara Janovska pasaulē. Karogs, Nr.1, 1990, 1.janv., [144.-154.] lpp. Pieejams tiešsaistē: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:272763|article:DIVL542|query:Janovska%20pasaul%C4%93%20
9. Lūse, Dace. Latviešu trimdas proza. Rīga : Jumava, 2000. 179, [3]lpp. ISBN 9984053571.
10. Stradiņš Jānis. Jēkabpils devums Latvijai un pasaulei. Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.), Nr.259, 2000, 14.jūl. Pieejams tiešsaistē: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:389505|article:DIVL651|query:J%C4%93kabpils%20devums%20
