Es biju tik ļoti aizņemts, ka man atlika pavisam maz laika mācīties un vingrināties glezniecībā. Parasti tās bija tikai svētdienas, kad es varēju sēdēt Daugavas krastā, pilsētas parka augsto koku ēnā, un gleznot Ādamsona saliņu un Vecpils baznīcas un ēku atspīdumus upes līmenī. Ja Naiga man atnāca līdzi, tad viņai drīz vien apnika skatīties, kā es tur ziedu savas krāsas un tikai pavirši atbildēju uz viņas jautājumiem. Naiga cēlās un gāja dauzīt bumbu vai kaut kur izbrauca uz sava divriteņa. (G.Janovskis “Pilsēta pie upes”)
