Aiz Siena tirgus sākās smilšainā Zvanītāju iela, kas izpletās un izsīka Sakas krastā. Turp tad mēs jozām, cik jau nu kājas nes. Jaunākie knīpas izmetās pliki. Tiem tikpat mugurā nebija nekā cita kā vien pagarš kreklelis, tāds puikām, tāds meitenēm. Ap septiņi gadi vecie jau valkāja bikšeles un tās novilka, tikai ūdenī ejot.
Mēs tur bijām dažādu tautību, bet mums tas nelikās svarīgi, vai tu saucies tā vai citādi. Mēs bijām bērni, un mums piederēja saule, upes ūdeņi un krasta baltās smilts.
Žīdu bērniem vecāki bija veikalnieki vai sīki amatnieki. Latviešiem tēvi strādāja iestādēs vai uz dzelzceļa. Krievi bija laivinieki un plostnieki. Bogdanovs cepa un pārdeva garšīgas barankas. Tie bija mazi maizes ritulīši, apkaisīti ar magoņsēklām. Bogdanova barankas pazina pat Rīgā. Vienam polim tēvs bija bankā kasieris, otram – dzelzceļa pārbrauktuves sargs. Un kas par to? Pliki un saulē iedeguši, mēs visi bijām vienādi.
Vienīgi vācieši turējās par sevi.
Bet mēs – tie pārējie – turējāmies kopā un gājām juku jukām. Krievi un žīdi runāja latviski. Mēs samācījāmies viņu valodu. (G.Janovskis “Pilsēta pie upes”)
