Aktualitātes

Sveicam liepu mēneša jubilāri – rakstnieci Annu Skaidrīti Gailīti!

20. jūlijā Jēkabpilī skaistu dzīves jubileju svinēs viena no tautā populārākajām un iemīļotākajām latviešu rakstniecēm – Anna Skaidrīte Gailīte.

Mūsējā, jēkabpiliete, Jēkabpils pilsētas Goda pilsone. Vairāku konkursu un prestižu literāro prēmiju laureāte. Lielo Lasītāju balvu – par lasītākajām grāmatām Latvijas bibliotēkās ieguvusi sešas reizes. No Latvijas Bērnu žūrijas saņemts augstākais novērtējums par “Patrīcijas dienasgrāmatu” (2007).

Konkursā “Preses nama Grāmata” (2001) iegūta pirmā vieta par dokumentālo stāstu “Tu esi viens no mūžības” (par Latvijas armijas kapteini Jāni Valdmani). Šis darbs uzvarēja arī Kanādā patriotiskās literatūras konkursā (2002).

2016. gadā rakstniece saņēma Valsts apbalvojumu – ordeni “Atzinības krusts” par nozīmīgu radošā darba ieguldījumu latviešu literatūrā, Latvijas vēstures un novadpētniecības izzināšanā un nacionālās identitātes kopšanā.

Daudzi no mums ar nepacietību ir gaidījuši un ar aizrautību lasījuši katru jaunu rakstnieces grāmatu. Un tādu, neskatoties uz veselības likstām, tapis daudz – vairāk nekā divi desmiti. Viņas viesošanās Latvijas bibliotēkās un kultūras namos gadu gaitā allaž ir bijis notikums, kas pulcējis pilnas zāles.

Skaidrītes Gailītes grāmatas paņem savā varā gan ar lielisku dzīves materiāla pārzināšanu, gan valodas izjūtu – veiklu, bagātu un trāpīgu stāstījumu. Un galvenais – viņa tajās pievēršas reālu Latvijas cilvēku likteņiem, īstiem, izsāpētiem dzimtu stāstiem gan laikmetu griežos, gan mūsdienās.

Savos darbos rakstniece ieskatās gan savas dzimtas (“…un tad ienāca postītājs”, “…bet atvases zaļo”), gan citu Latvijas un mūsu novada dzimtu un atsevišķu cilvēku dzīves stāstos (“Dzirkstis no dievišķās uguns”, “Tu esi viens no mūžības”, Tilts starp horizontiem”, “Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā”, “Sintijas stāsts” u.c.). Bet grāmatas “Neredzamo važu gūstā” varoņu dzīves ceļi aizvijas tālu aiz Latvijas robežām. Grāmatas atvēršanas svētkos tā ar savu sāpīgi saviļņojošo ģimenes likteņstāstu tika nodēvēta par Eiropas un Pasaules vēstures grāmatu.

Taču rakstnieces grāmatas nav tapušas viegli. Pirms katra dokumentāla prozas darba uzsākšanas vienmēr ir bijis liels materiālu vākšanas darbs – gan arhīva dokumentu un internetā pieejamās informācijas studēšana, gan “rakšanās” pa veciem laikrakstiem un baznīcu grāmatām, gan visu iespējamo aprakstāmā laika liecinieku intervēšana un, protams, ārkārtīga dzīvošana līdzi saviem varoņiem. Jā, visos darbos jūtams autores emocionālais, sirdī pabijušais līdzpārdzīvojums, jo, kā viņa pati kādā intervijā saka: “Nevienu grāmatu nevar rakstīt ar vēsu prātu un aukstu sirdi. Visos notikumos ir jābūt iekšā, jādzīvo, jāpārdzīvo tos kopā ar aprakstāmo varoni. Jāieliek savas emocijas. […] Ja pats būsi iekšā līdz sirds dziļumiem, tad tas aizies arī līdz lasītājam.”

Grāmatās pārtapuši ne vien caur rakstnieces izjūtu prizmu izgaismoti līdzcilvēku likteņstāsti, viņa palīdzējusi tapt arī 2002. gadā izdotajai grāmatai “Jēkabpils” (bijusi tās sastādītāja un galvenā redaktore). Bet 2020. gadā saņēmām skaisto,

mūsu pilsētas 350. jubilejai veltīto Skaidrītes Gailītes sarakstīto grāmatu “Es stāstu par savu pilsētu”, kura ir kā jēkabpiliešu sajūtu apkopojums un kurā izskan gan mūsu, gan pašas rakstnieces rūpes, gandarījums, prieks un mīlestība pret savu pilsētu.

Vairākas rakstnieces grāmatas tikušas atkārtoti izdotas, tās arvien tiek lasītas, pārlasītas un apspriestas.

Jēkabpils pilsētas bibliotēkas Novadpētniecības nodaļā, Izstāžu zālē (Pasta ielā 39) šobrīd (līdz 1. augustam) skatāma rakstnieces jubilejai veltīta izstāde ar nosaukumu “Lasām, pārlasām un izjūtam Annas Skaidrītes Gailītes grāmatas!” Aicinām ieskatīties! Varbūt kādu gribēsies pārlasīt vēlreiz? Varbūt kāda ir palaista garām un būs atklājums!

Sveicam mūsu rakstnieci – jūlija jubilāri! Gribam vēlēt vēl joprojām gana izturīgu sirdi emociju saviļņojumiem un gana stipru roku rakstīšanai, bet pāri visam lai ir labi padarīta darba sajūta! Un kā veltījumu Skaidrītes skaistajiem gadiem un viņas attēlotajiem grāmatu varoņiem rakstām dzejnieces Andas Līces rindas:

“Ak, dzīve, tu – neciešamā, skaistā. Tu – bezgalgarā un kā vēja pūta vai elpas vilciens īsā. Tu – lielā sāpinātāja un reizē ceļmallapa, zem kuras sadzīst viss. Tu – smējēja un klusētāja. Tu – mūsu sapņu pils un dzīvojamā māja. Ļauj apstāties un nolikt zemē nastu. Lai noskaidrojas skats, lai nožūst sviedri. Lai redzēt var, kas debesīm, kas zemei no mums pieder.”